DV organizācijas vēstījumi

Daugavas Vanagu Centrālās Valdes vēstījums 2005. gadā

Šogad 28. decembrī apritēs 60 gadi, kopš Sabiedroto kaŗa gūstekņu nometnē Cedelgemā, Beļģijā, tika nodibināta Daugavas Vanagu organizācija. Tāpat aprit 60 gadi, kopš noslēdzās Otrā pasaules kaŗa darbība Eiropā. Daudzām valstīm tas atnesa valstisku brīvību, bet daudzām, ieskaitot Latviju un pārējās Baltijas valstis, ikdiena turpinājās zem toreizējās Padomju Savienības okupācijas sloga. Latviešu tauta un Latvija bija spiesta pārciest nežēlīgo apspiestību zem komūnisma, nacisma un atkal komūnisma varām.

Notikumu secībā aizvadītajā 2004. gadā Latvija tika uzņemta NATO un Eiropas Savienībā. Daugavas Vanagu organizācijai pievienojās Daugavas Vanagi Latvijā, kas līdz ar to iezīmēja organizācijas darba mērķa sasniegšanu – atgriešanos tēvzemē Latvijā. Pēdējo notikumu noslēdza Daugavas Vanagu organizācijas Centrālās Valdes locekļu 13. – 15.septembŗa sēdes vienbalsīgais un vēsturiskais lēmums Adelaidē, Austrālijā, kopējā Daugavas Vanagu organizācijas saimē aicinot un uzņemot Daugavas Vanagus Latvijā kā pilntiesīgu saimei piederošu visās darbības jomās.

Lai pilvērtīgi iesaistītos NATO un Eiropas Savienībā, latviešu tautai un Latvijas valstij ir uzlikti jauni pienākumi. Arī Daugavas Vanagu organizācijai, tagad jau savā sešdesmitajā darbības gadā, līdz ar to veicams papildus darbs. Apņēmība, iesaistīties kopēju interešu vadītā darbībā, kas veidota uz savstarpējās uzticības principiem, veidos izpratni par veicamo darbu. Daudzajos darbības gados pagātnē mūsu pienākums bija uzņemties vadošu lomu sabiedriski – polītiskajā trimdas dzīvē. Pagājušo dienu darba pieredze kļūs mūsu padoms sekmīgam darbam. Latvijas brīvības un neatkarības atjaunošana mums jau deva jaunus uzdevumus un pienākumus – stiprināt Latvijas un latviešu tautas labklājību un drošāku ikdienu. Arī šajā laukā vēl daudz ko darīt.

Aicinām mūsu sabiedriskā un polītiskā darba veicējus uzņemties pienākumus latvju tautas jaunās audzes veidošanai nacionālo interešu lokā, apgaismojot tās patieso vēsturi, kultūru un sadzīves mācību, ienesot viņu jaunajās dzīvēs lepnumu uz savu tautu un tēvzemi Latviju.

Savstarpējo attiecību veidošanā starp Baltijas valstīm ir jāpanāk pilnvērtīga kopējo interešu izpratne. Savstarpējā sadarbība, sevišķi starptautiskajā polītiskajā forumā, mūs kopēji stiprinās un tiksim vērtēti kā uzskatāms teicams piemērs sadzīves jomās.

Mūsu rindās ir vieta ikvienam nacionāli domājošam latvietim un latvietei. Daugavas Vanagu organizācija aicina uz pilnvērtīgu darbību globālā apjomā. Kopīgiem spēkiem uzturēsim stipru mūsu vienību, kas pašaizliedzīgi kalpo savai tautai un tēvzemei Latvijai.

Daugavas Vanagi, sasauksimies!

Daugavas Vanagu Centrālā Valde
Toronto, 2005.gada 27.aprīlī

 

Mīļie jaunieši!

Man šķiet, ka tas bija tikai nesen, kad arī mani sauca par jaunieti. Tagad, kad man ir 79 gadi, es tomēr vēl jūtos kā jaunietis. Cik ātri laiks skrien, un jo vecāks kļūstu, jo liekas, ka laiks ātrāk skrien. Mans tētis, kad biju Jūsu gados, man reiz teica, ka dzīve esot īsa. Viņam neatbildēju, bet pie sevis nodomāju: “Ko tu, vecīt, man mēģini iestāstīt. Man vēl jāiet skolā, vajadzētu studēt, bet ko? Man vēl visi dzīves garie gadi ir priekšā.” Toreiz nezināju, ka man pēc kāda gada būs jāsēž Volhovas purvos, gar Latvijas robežu jābrien Krievijas dubļi, no Cesvaines kājām jāšķērso skaistā Vidzeme, mo Mores jāpāriet pāri Daugavai un Lielupei, kur no Kurzemes pēc ievainošanas mani pārvedīs uz Dāniju, un beidzot pliks un nabags nokļūšu Anglijā. Zemē,kuras valodu neesmu mācījies, ar koferīti rokās un drauga aizdotiem, kādam polim nozagtiem zābakiem kājās. Tas notika daudzus gadus atpakaļ, bet šķiet, ka tas viss notika nesen. Kur iedomātie garie gadi ir palikuši? Mīļo tēti, Tev bija taisnība. Dzīve ir īsa arī tad, ja laimējas nodzīvot līdz sirmam vecumam. Jauniešiem to ir grūti saprast un vēl grūtāk pieņemt. Tāpat, kā es jaunībā to nevarēju pieņemt.

Drīz pienāk laiks, kad mums vairs nav vecāku gādība un padoms. Vai esat par to domājuši, ka pienāks laiks, kad pašiem būs jāstrādā, jāpelna, jāgādā par sevi un varbūt par sievu un bērniem. Bērnu vecāki un valsts iestādes cenšas šim laikam jauniešus sagatavot, tos mācot un izglītojot, bet vai visi jaunieši šo iespēju izmanto pilnīgi? Daudzi attopas, kad ir par vēlu, kad viņi jau ir ierauti dzīves straumē. Kad izglītošanās nav neiespējama, bet nesalīdzināmi grūtāka kā jaunībā.

Dzīvē mēs visi ejam cauri trim dažādām skolām. Pirmā skola ir ģimene. Labā ģimenē iemācāmies ne tikai iet, skriet un runāt, bet arī neēst ar  vaļēju muti un nerunāt ar pilnu muti, neslaucīt degunu piedurknē utt. Mātes un tēva uzraudzībā skološana ir maiga un nemanāma. Parasti to saucam par audzināšanu. Tā ir tā patīkamākā mācīšanās, bet arī tā īslaicīgākā.

Otrā ir formālā skola, kur mūs māca lasīt, rakstīt, rēķināt, iepazīties ar dabas likumiem un to izmantošanu mūsu labā. Bieži jauniešiem tā nepatīk, jo prasa piespiešanos un uzcītību, lai gūtu pierādījumu par sasniegto zināšanu līmeni, kas civilizētā pasaulē ir ļoti vajadzīga. Naudu un mantu var pazaudēt, bet zināšanas neviens Jums nevar atņemt.

Trešā skola ir pati dzīve. Tā ir nepatīkamākā un skarbākā, un tur mēs varam sastapties ar nepatīkamiem pārsteigumiem. Atgadās, ka pie pilna galda mums ir daudz draugu, bet pie tukša galda draugu vairs nav. Dzīvē sastopamies ar viltu, greizsirdību, skaudību un citām sliktām un labām cilvēku īpašībām. Visgrūtāk dzīvē klājas tiem, kam jāmācās no dzīves skolas vien. Ne par velti tautā ir teiciens: “Gan viņu dzīve izmācīs.”

Lai kādas grūtības ir dzīvē, tās var vieglāk pārvarēt, ja ir laba izglītība. Ne tikai kādā specialitātē, bet arī vispārējā izglītībā, kuru var paplašināt lasot labas grāmatas. Izglītība padara dzīvi, kura ir īsa, skaistāku. Arī grūtībās dzīve ir skaista, bet dzīve liksies garāka.

Kāpēc Jums to stāstu!? Jūs tak domājiet tāpat kā es jaunībā: “Ko tu, vecīt, man stāsti...!” Tas ir labi, ka Jums ir pašiem savas domas. Mūslaiku cilvēkiem tādiem ir jābūt, bet jābūt arī spējīgiem apsvērt citu cilvēku uzskatus. Nav jau visam jāpiekrīt. Varbūt savās vecumdienās pienāksiet pie secinājuma, ka vecums nemaz nebūtu tik slikts, ja tam sāktu gatavoties jau agrā jaunībā.

“Vecais Pauls”  (Pauls Vanags)
DV organizācijas ģenerālsekretārs