Daugavas Vanagu jauniešu pārgājiens Džūkstes apkārtnē

Daugavas Vanagu Jaunatnes vēsturiskās ekspedīcijas dalībnieki, turpinot iepazīt mūsu vēsturi, 2003.gada 9.jūlijā, trešdien, devās pārgājienā, iesākot savu ceļu no Džūkstes vidusskolas.

Mazliet pāri pulksten deviņiem no rīta, ap 30 dalībnieku sāka apņēmīgi soļot cauri Džūkstes centram Liepājas – Rīgas šosejas virzienā, pārvarot pirmos sešus putekļainā ceļa kilometrus. Orientēšanās notika, pateicoties iepriekš sagatavotajām kartēm, kuras vairākas bija jauniešu rīcībā.

Dienas pirmajā pusē pārgājiena dalībnieki turēja tempu – pirmie seši kilometri tika pievārēti pusotras stundas laikā. Par labu garastāvokli gādāja Daugavas Vanagu jaunietis Andrejs Kancs no Indianapoles Amerikas Savienotajās Valstīs, kurš stāstīja gan interesantus atgadījumus no dzīves, gan savu brīdi iesāka arī kādu dziesmu.

Ejot cauri Pienavai, tika konstatēts, ka neglābjami atpalikuši divi jaunieši no Lubānas un Jēkabpils. Lai norādītu viņiem turpmāko ceļu, pārējie jaunieši veidoja virziena norādes zīmes, tās uzzīmējot gan ceļa grants segumā, gan tās veidojot no žagariem un kokiem. Bija arī pirmie kāju “tulznu upuri”, kuri šim pārgājienam nebija izvēlējušies vai nu visērtākās kokvilnas zeķes, vai arī bija uzvilkuši neērtus apavus. Tika līdzēts ar līdzpaņemtajiem plāksteriem, remdējot sāpes.

Turpinot ceļu, jaunieši nonāca pie meža, pa kuru ejot tika sasniegta Bērzes upe. Tā bija jāpārvar, lai pa vistaisnāko ceļu nonāktu netālu no Dobeles, Āmaros – vietā, kur 1944.gada nogalē notikusi sīva kauja un kur tagad ir uzstādīta piemiņas zīme. Iepriekš bija domāts, ka, ņemot vērā sauso vasaru, upe varētu būt izžuvusi, tomēr tā nebija. Atlika tikai vilkt nost apavus un, savstarpēji viens otram palīdzot, brist ūdenī. Labi, ka tika atrasta vieta, kur ūdens bija tikai līdz ceļiem. Tomēr bez slapjiem bikšu stariem neiztika. Jau pēc kāda puskilometra tika sasniegta minētā piemiņas zīme, vēlāk aplūkojot arī ierakumus, kuri ir labi saglabājušies no 2.Pasaules kara laika. Pirmie 17 kilometri bija aiz muguras. Arī nogurums bija klāt, Andrejs Kancs bija kļuvis kluss.

Tagad vajadzēja sākt atpakaļceļu, vēlreiz atgriežoties mežā un nonākot pie Bērzes upes. Tika atrasta vieta, kur upē bija iekrituši vairāki koki. Vairāki jaunieši iegāja ūdenī, lai noturētu šos kokus, veidojot pāreju upei, kuru izmantoja citi. Tā, viens otram palīdzot, lielākā daļa jauniešu upi šķērsoja vēlreiz, nu jau ar sausām kājām. Kaut arī kartē bija atzīmēts, ka uz nākošo piemiņas vietu -  Bitšķēpiem -  ir iespēja iet pa taisnāko ceļu, tomēr tika konstatēts, ka lauks, kuru vajadzēja šķērsot, ir apsēts ar rapsi. Tādējādi vēl nāca klāt vairāki kilometri pa apkārtceļu.

Pēc pulksten trijiem pēcpusdienā tika sasniegti Bitšķēpi, kuru apkārtnē arī tika ieturētas pusdienas. Šajā vietā ir iekārtota gan ugunskura vieta, gan soliņi, gan pakalniņā pie ozola piemiņas zīme ar informāciju par notikušo kauju par Bitšķēpu mājām.

Tālāk jaunieši devās uz vairāku kilometru attālajām Rumbām, kuras ir nozīmīgākā  piemiņas vieta šajā kauju vietu sektorā. Arī Rumbās vairākos pamatīgos stendos ir izvietota informācija par Kurzemes lielkauju norisi, kā arī šeit ir vairāki veidojumi akmenī, pieminot kritušos, izsūtītos, citādi nomocītos okupāciju varās.

Aiz muguras bija jau kādi 23 kilometri, daļai jauniešu to pārvarēšanai bija ļoti jāpiepūlas. Šos kilometrus kopā ar jauniešiem bija pieveicis arī Imants Balodis, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes Jaunatnes nozares vadītājs. Tika nolemts, ka tie, kuri sevī vairs nejūt spēku, var atgriezties Džūkstē, izmantojot vieglo automašīnu. Tomēr vēl 12 jaunieši turpināja ceļu, apmeklējot piemiņas vietu latviešu lielgabalniekiem netālu no Rumbām un tālāk dodoties uz piemiņas vietu Dirbās. Pārgājiens noslēdzās pusastoņos vakarā, kad izturīgākie atgriezās Džūkstē, noejot kopumā 35 kilometrus.

Kā vēlāk izteicās viens no jauniešiem – ar šo pārgājienu un tajā piedzīvoto viņā vēl vairāk nostiprinājās cieņa pret bijušajiem latviešu karavīriem, leģionāriem, kuriem šādi pārgājieni bija ikdiena.