Vēsturnieki Daugavas Vanagu Jaunatnes vēsturiskajā nometnē
Daugavas Vanagu jaunatnes nometnē, kura notika Džūkstes vidusskolā, vērība tika pievērsta jautājumiem, kuri skar notikumus gan Otrā pasaules kara laikā, gan arī pēc tam. Šeit savu ieguldījumu deva vairāki sabiedrībā zināmi vēsturnieki. 11.jūlijā, piektdien, nometnē bija lekciju diena, kad visas dienas garumā Daugavas Vanagu jaunieši klausījās vēsturnieku stāstījumus, uzdeva viņiem jautājumus, diskutēja.
Dienu ievadīja Latvijas Kara muzeja speciālists, vēsturnieks Valdis Kuzmins, pieskaroties armiju grupas “Ziemeļi” liktenim kara beigu posmā, kad grupa tika novirzīta uz Kurzemes pussalu un tur atstāta. Viņš uzsvēra, ka ir divi lieli priekštati par cīņām kara beigās – padomju okupācijas iestādes kultivēja domu, ka sākotnēji 2 armijas ar vairāk kā 400 tūkstošiem karavīru it kā tikušas ieslēgtas Kurzemē un atstātas savā ziņā, neviens neesot mēģinājis šos vācu un arī latviešu karavīrus iznīcināt. Šo domu mēģināja nostiprināt sabiedrības apziņā, lai kaut kā attaisnotu Sarkanās armijas nespēju pārvarēt Kurzemes frontes līniju. Otrs priekšstats ir tāds, ka Sarkanā armija jau sākot no 1944.gada oktobra visiem spēkiem centās šo armiju grupu “Ziemeļi” (vēlāk “Kurzeme”) iznīcināt, bet, pateicoties vācu karavīru un latviešu leģionāru varonībai, tas nav izdevies. V.Kuzmins bilda, ka šie abi viedokļi, skatoties no tīri militārā viedokļa, nav gluži precīzi. Esot jāņem vērā daudzi apstākļi, piemēram, kurā brīdī stratēģiskā situācija mainījās (1944.gada nogalē Sarkanā armija no Šauļiem Lietuvā uzbruka Mēmelei (Klaipēdai), tādējādi armiju grupu “Ziemeļi” izolējot no sauszemes sakariem ar Vācijas ieņemto teritoriju, kas radīja lielas problēmas apgādē), kurā brīdī tika pavēlēts veikt dažādus manevrus.
Vēsturnieks Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja darbinieks, stāstīja par vairākām pretošanās kustības grupām. Jau sākot ar 1940.gada padomju okupāciju, varēja novērot, ka lielā tautas daļā bija ļoti spēcīgs patriotisms, kurš izpaudās šajā “Baigajā gadā”. Latvijas sabiedrība, armija bija gatava cīnīties pret iebrucējiem, taču valsts vadītājs pieņēma lēmumu nepretoties. U.Neiburgs aicināja jauniešus padomāt, ko viņi darītu tagad šādā situācijā. Pirmās pretošanās organizācijas bija dažādās skolās, kur aktīvi darbojās jaunieši, bieži vien veicot nevardarbīgu pretošanos, bija arī jau lielākas organizācijas kā “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai”, “Latviešu Nacionālais leģions”, “Tēvijas sargi”. Arī vācu okupācijas laikā, jau sākot no 1941.gada vasaras, Latvijā darbojās vairākas pretošanās grupas, kuru mērķis bija popularizēt valsts neatkarības ideju, arī saglabāt tautas dzīvo spēku. Nebija skaidrs, vai, sakaujot Vāciju, mēs atgūsim brīvību. Bija jādomā arī par draudošo otrreizējo padomju okupāciju.
Stokholmas Universitātes mācībspēks, vēsturnieks Kārlis Kangeris pastāstīja par vāciešu toreizējiem plāniem evakuēt uz Vāciju visus Latvijas un Igaunijas iedzīvotājus. Speciālas komisijas izstrādāja plānus, kā to izdarīt. Bija samērā precīza uzskaite, kurā bija iekļauti arī obligāti evakuējamie. Bija 3 evakuējamo grupas. Tā sauktajā C3 sarakstā bija iekļautas ap 9 tūkstošiem personu, kuras bija visvajadzīgākās okupācijas varas iestādēm. K.Kangeris esot atradis tikai ap 600 cilvēku vārdisko sarakstu, jo C3 saraksts esot bijis ļoti slepens un daļēji iznīcināts. Jau 1944.gada augustā Lietuva nonāca padomju kontrolē, kas liedza vāciešiem pa zemes ceļu realizēt savus evakuēšanas plānus. Līdz tam Vācijā šādā veidā nonāca ļoti maz latviešu, esot minēts skaits – 30 tūkstoši, taču K.Kangeris tam netic. Vāciešiem bija vairāki mērķi – viņi vēlējās iegūt darba spēku, arī cilvēkus savai armijai. Vēl viņiem vajadzēja lopus, tāpēc viņi vēlējās evakuēt zemniekus ar visiem lopiem, kurus pēc tam Vācijā atņēma. Vācieši esot pat uzrakstījuši memorandus par evakuēto latviešu pārvācošanu. K.Kangeris deva arī ieskatu jautājumā, kurš skar latviešu bēgļus, kuri izmantoja laivas, lai nokļūtu Zviedrijā. Šeit, kā izrādās, savu palīdzību ir snieguši arī ASV un Zviedrijas drošības dienesti, ne tikai Latvijas Centrālā padome.
Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja līdzstrādnieks, vēsturnieks Aigars Urtāns runāja par civiliedzīvotāju un leģionāru likteņiem Otrā pasaules kara laikā un vēlāk. Sarkanā armija Latvijas robežu pārgāja jau 1944.gada vasarā, sākās otrreizējā okupācija, iesākumā Latgalē un Vidzemē. Šīs armijas karavīri un virsnieki veica laupīšanas, izvarošanas, slepkavības. Ir vesela dokumentu kopa, kuri ir publicēti un liecina par vardarbību pret civiliedzīvotājiem. Piemēram, 1945.gada 11.septembrī ir nosūtīts dokuments Latvijas Komunistiskās partijas sekretāram Kalnbērziņam, kurā uzskaitīts, ka armijai piederīgie 1945.gada jūnijā veikuši 36 noziegumus, jūlijā – 43 noziegumus, augustā jau 106 noziegumus ( 24 slepkavības, 19 bruņotas laupīšanas, 30 zādzības u.c.). Bija arī vienkāršo iedzīvotāju iesniegumi, vienā no kuriem, kurš adresēts padomju Latvijas valdības vadītājam Lācim, tika izteikta doma, ka ja varas iestādes nevar tikt galā ar šo vardarbību, tad paši iedzīvotāji ir gatavi veidot savas pašaizsardzības vienības. Interesanti, ka jau 1944.gada 29.augustā ģenerālis Bangerskis rakstīja Himleram, ka civiliedzīvotāju situācija ir dramatiska, ka brīvā telpa dzīvošanai Latvijā kļūst mazāka, ka jādod iespēja visiem, kuri to vēlas, evakuēties, tādējādi glābjoties no boļševisma briesmām.
Vēsturnieks Raitis Ābelnieks, Īslīces vidusskolas vēstures skolotājs un Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieks, aplūkoja latviešu nacionālo partizānu kustības sākumu. Viņš uzskata, ka, runājot par nacionālo partizānu darbības sākuma posmu, jānodala Kurzeme no pārējās Latvijas, jo citos novados šī kustība iesākās jau agrāk – sākot no 1944.gada vasaras un rudens, bet Kurzemē – pēc 1945.gada 8.maija. Kurzemē daudzviet nacionālo partizānu vienību kodolu veidoja bijušie leģionāri, kas pēc kara beigām nenolika ieročus, bet ar visu bruņojumu devās mežos, lai turpinātu cīņu pret okupantiem. Daudzi bijušie leģionāri no Kurzemes centās atgriezties savos dzimtajos pagastos, kur stājās Vidzemes, Latgales, Zemgales nacionālo partizānu rindās. Kas tad lika šiem leģionāriem nenolikt ieročus un doties mežā? Motīvi varēja būt dažādi, bet viņus visus vienoja Tēvzemes mīlestība un naids pret padomju okupantiem. Daudzi saprata, ka, pēc nokļūšanas padomju gūstā, viņus sagaida nežēlīgs liktenis, daudzi cerēja, ka mainīsies starptautiskā situācija un radīsies iespēja ar Rietumu demokrātisko valstu palīdzību atjaunot Latvijas neatkarību. Bija arī tādi, kas nacionālo partizānu rindās saskatīja iespēju atriebt savu no padomju varas cietušo tuvinieku likteni. Arī citus nacionālos partizānus, kuri nebija dienējuši leģionā un citās Vācijas bruņoto spēku un policijas vienībās, vadīja līdzīgi motīvi. Daudzi devās mežos, lai izvairītos no iesaukšanas Sarkanajā armijā, citi baidījās no aresta, padomju varas iestāžu vardarbības un iespējamās izsūtīšanas. Kā viena partizānu kara sākumā izplatīta nacionālo partizānu vienību grupa būtu izdalāma ar vācu pretizlūkošanas dienesta (Abvēra) līdzdalību tapušās vienības. Jau 1943.gada decembrī atkāpšanās gadījumā bija paredzēts Latvijā izveidot pretošanās kustību, kas būtu pakļauta vācu pretizlūkošanas dienestam. Plāns tika pabeigts 1944.gada janvārī. Tas piederēja pie Vācijas “meža kara” stratēģijas – partizānu vienības ienaidnieka aizmugurē, kas veic sabotāžu, uzbrukumus varas pārstāvjiem, vāc izlūkdienestam noderīgu informāciju. Nosacīts apzīmējums šādām frontes aizmugurē esošām kaujas grupām bija “SS Jagdverband” (Mednieku savienība), ko latviešu dēvēja par “meža kaķiem”. Šo kaujas grupu komandieris bija standartenfīrers Oto Skorceni, kas bija pakļauts Vācijas armijas ģenerālštāba 12.nodaļai. Baltiju pārzināja šīs organizācijas apakšstruktūra “SS Jagdverband OST”. Tomēr latvieši nevēlējās strādāt Vācijas labā, tāpēc bieži vien “meža kaķu” vienības pārtrauca sakarus ar savu pavēlniecību un pievienojās citām partizānu grupām. Vidzemes un Ziemeļlatgales lielākā nacionālo partizānu organizācija bija Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienība. Dienvidlatgalē un Augšzemē nozīmīga izveidojās Latvijas Tēvzemes Sargu Apvienība.